Kas ir lūgšana?

Kāda sena lūgšanas definīcija apraksta to kā „sirds un prāta pacelšanu uz Dievu”. Kas ir šis „prāts”, kas ir šī „sirds”? Prāts ir tas, kas domā — tas uzdod jautājumus, plāno, uztraucas, fantazē. Sirds ir tā, kas zina — tā mīl. Prāts ir zināšanu orgāns, sirds — mīlestības orgāns. Prāta apziņai galu galā ir jāpiekāpjas un jāatveras pilnīgākam zināšanu ceļam, kas ir sirds apziņa. Mīlestība ir pilnīgas zināšanas.
Taču lielāko daļu mūsu lūgšanu prakses ierobežo prāts. Kā bērni mēs iemācījāmies skaitīt lūgšanas, prasīt Dievam to, kas mums vai citiem ir vajadzīgs. Taču šī ir tikai puse no lūgšanas mistērijas.
Otra puse ir sirds lūgšana, kurā mēs nedomājam par Dievu vai nerunājam ar Viņu vai arī neko nelūdzam. Mēs vienkārši esam ar Dievu, kas ir mūsos Svētajā Garā, kuram mūs ir atdevis Jēzus. Svētais Gars ir mīlestība, mīlestības attiecības, kas plūst starp Tēvu un Dēlu. Tas ir tas Gars, ko Jēzus ir ielicis katra cilvēka sirdī. Tātad, meditācija ir sirds lūgšana, kas savieno mūs ar Jēzus cilvēcisko apziņu Garā.

„Jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums…”. Rom. 8:26

Prāta lūgšanai — lūdzoties ar vārdiem vai izmantojot domas par Dievu — mēs varam izstrādāt noteikumus. Pastāv vairākas „prāta lūgšanas metodes”, bet sirds lūgšanai nav nekādu paņēmienu, nekādu noteikumu: „Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība” (2. Kor. 3:17).
Svētais Gars mūsdienu Baznīcā, it īpaši pēc Vatikāna Koncila 20. gadsimta 60. gadu sākumā, mums māca atgūt šo citu dimensiju mūsu lūgšanai. Koncila dokumenti gan par Baznīcu, gan liturģiju uzsvēra nepieciešamību attīstīt „kontemplatīvu virzību” mūsdienu kristiešu garīgajā dzīvē. Visi tiek aicināti uz Kristus pieredzes pilnību, lai kāds arī būtu viņu dzīves veids.
Tas nozīmē, ka mums ir jāvirzās tālāk par prāta lūgšanas robežām: sarunām ar Dievu, domām par Dievu, lūgumiem Dievam mūsu vajadzībās. Mums ir jāiet dziļumos, tur, kur paša Jēzus gars lūdzas mūsu sirdīs, tajā dziļā klusumā, kur Viņš ir vienots ar mūsu Tēvu Svētajā Garā.
Kontemplatīvā lūgšana nav klostera brāļu un māsu vai īpašu mistisku tipu privilēģija. Tā ir lūgšanas dimensija, uz kuru mēs esam aicināti. Tā nav neparasta pieredze vai mainīti apziņas stāvokļi. Tas ir tas, ko Akvīnas Toms sauca par „vienkāršu patiesības izbaudīšanu”. Viljams Bleiks runāja par nepieciešamību „attīrīt uztveres durvis” tā, lai mēs visu varētu redzēt kā tas patiesībā ir: bezgalīgs.
Kontemplatīvā lūgšana ir pilnīga atvērtība un vienība ar Jēzus lūgšanu. Kontemplācija nozīmē būt klusam, mierīgam un vienkāršam. Un Jēzus lūgšanas sirds ir Viņa vienotības mīlestība ar Tēvu, un Savu uzmanību Viņš pievērš Tēvam Svētajā Garā.

Meditācijas kristīgā tradīcija

Kā kristieši mēs meditējam, jo mēs ticam augšāmceltajam Kristum, ka Viņš dzīvo un ka Viņš dzīvo mūsos. Kā Jēzus, mācītāja, sekotājiem mums ir ticība, kad Viņš mūs sauc, pamest visu un sekot Viņam uz Dieva valstību, lai „dalītos paša Dieva būtībā”.
Tā ir mūsu ticība, kas padara mūsu meditāciju par kristīgu meditāciju. Tā ir kristīga arī tāpēc, ka tās centrā ir Jēzus cilvēciskā apziņa mūsu visdziļākajā būtībā. Kā kristieši mēs dabiski meditējam ar citiem kristiešiem, un mūsu dzīves ir vadītas un bagātinātas kopienā ar Sv. Rakstiem, sakramentiem un visiem dažādajiem veidiem, kad sniedzam palīdzību citiem Gara mīlestībā un žēlsirdībā.
Meditācijas pamata teoloģija ir evaņģēlija pamata teoloģija. Jēzus ar Savu dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos ir atklājis mums ceļu pie Dieva un, nosūtot mums Svēto Garu, Viņš ir kļuvis par mūsu ceļu un mūsu pavadoni.

Tagadnes brīdis

Neraizējieties par rītdienu, Viņš mums saka. Meditācijā mēs pārtraucam domāt par pagātni un nākotni un mācāmies pilnīgi izdzīvot šo brīdi.
Diemžēl bieži šķiet, ka Dievs nav ar mums, jo mēs neesam šeit un tagad. Mēs pārāk daudz no savas dzīves pavadām ieslēgti domās par pagātni vai sapņos par nākotni.
Domas par pagātni mums atnes nožēlas, nostaļģijas, melanholijas vai vainas apziņas sajūtas. Dzīvojot nākotnē, ātri rodas nemiers, bailes un uztraukums. Šī garastāvokļu kombinācija, ko rada šīs sajūtas, neveicina mieru. Starp pagātni un nākotni, kas ir prāta būves, jūs atrodat tagadnes brīdi, kas ir absolūtā realitāte. Tagadnes brīdis — tas ir tas, kurā mēs ieejam meditācijas laikā — ir bezgalīgi mazs — un tāpēc arī bezgalīgi ietilpīgs.
Lūgšanas vārds attīra ceļu cauri visām pagātnes un nākotnes domām, lai no domām brīvā stāvoklī atklātu mirdzošo tagadnes realitāti: Kristus brīdi.
Vienīgi tagadnes brīdis ir tas, kurā mēs varam atrast Dievu, Dievu, kurš Sevi nosauc par „Es Esmu”.

Meditācijas augļi

Meditācija nav nokļūšana mainītā apziņas stāvoklī vai kaut kā neparasta redzēšana un pieredzēšana. Tā ir daudz pilnīgāka ieiešana ikdienišķajā, un tādējādi tā ir absolūtā brīnuma, Dieva klātbūtnes, atklāšana ikdienišķajā: ka ikdienišķais ir cauršauts ar neparasto.
Meditācijas augļus jūs pamanīsiet savā ikdienas dzīvē un it īpaši jūsu attiecībās. Šo personīgo iekšējo pārmaiņu apzināšanās var nebūt strauja un dramatiska. Tā var atspoguļoties no tiem, ar kuriem jūs kopā dzīvojat vai strādājat. Viņi var ievērot, ka esat mainījušies!
Pārmaiņas vislabāk var aprakstīt ar to, ko sv. Pāvils sauca par „Gara augļiem” (Gal. 5:22): mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.
„Grēcinieki kļūst par vislabākajiem kontemplētājiem” ir rakstīts grāmatā Nezināmā mākonis (Cloud of Unknowing). Šī doma atrodas kristiešu Evaņģēlija un dzīves sirdī: Jēzus atnāca, lai sauktu grēciniekus un nevis taisnos. Gara augļi mūsos aug pakāpeniski, jo mēs sākam vērsties pie mīlestības spēka savas esības centrā.
Visas šīs dāvanas tiek mums dotas, kad mēs iemācāmies klausīties sirds valodā, kas ir klusums, kas gaida mūs aiz mūsu trokšņainās sevis kārtošanas orbītas.
Mūsu esības avots ir arī avots, kas mūs dziedina un padara mūs vienotā veselumā. Būt vienotiem nozīmē būt svētiem. Meditācijā mēs esam iesvētīti dziedināšanas procesā un esam svētdarīti ar to.

KĀ MEDITĒT

Apsēdieties. Sēdiet mierīgi un taisni. Viegli aizveriet acis. Sēdiet atbrīvoti, bet moži. Klusām, iekšēji sāciet izteikt vienu vārdu. Mēs iesakām lūgšanas frāzi maranata ("Nāc, Kungs" - aramējiešu val. 1.Kor. 16:22; Atkl. 22:20). Atkārtojiet to vienāda garuma četrās zilbēs. Ieklausieties tajā, kad jūs to izsakāt viegli, bet nepārtraukti. Nedomājiet vai neiedomājaties neko garīgu vai ko citu. Ja nāk domas un attēli, tā ir uzmanības novēršanās meditācijas laikā, tāpēc tikai vienkārši turpiniet izteikt vārdu. Meditējiet katru rītu un vakaru apmēram divdesmit līdz trīsdesmit minūtes.