Dārgie draugi
Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu (Lk 2:13)

Jūdu tradīcija saka, kad eņģeļi redzēja Dieva radīto pasauli, viņi sāka dziedāt slavas dziesmu, kas turpinās cauri laikiem katras lietas sirdī. Jēzus piedzimšana izsauc vēl vienu kosmisko slavas dziedāšanu pēc tam, kad gani dzirdēja Labo vēsti. Tas atgādina mums par to, cik līdzīga un atšķirīga ir jauna radīšana Kristū. Mantra līdzīgi skan mūsu sirdīs, kad Dievs paradās viņās caur savu piedzimšanu.

Evaņģēlija  stāstā par Jēzus piedzimšanu un bērnību ir vairākas dziesmas: Zahārijas Benedictus, Marijas Magnificat un Simeona Dziesma, - kuras kļuva par visu kristiešu ikdienas lūgšanas sastāvdaļu. Šīs cilvēku slavas  dziesmas bija droši vien sastādītas agrīnā kristīgā kopienā, apcerot un iedziļinoties Jēzus noslēpumā. Tad tās tika retrospektīvi saistītas ar Lūkas Evaņģēlija stāstu par Viņa piedzimšanu. Šīs modelis parāda, ka lūgšana, liturģija un Raksti aust ticības tradīciju, un šajā nozīmes bagātībā mēs katru gadu atgriežamies atzīmējot Ziemassvētkus.

Cilvēki stāsta stāstus lai radīt nozīmi, kuru mums ir jāatklāj lai dzīvot labi. Sv. Rakstu stāsti atšķiras no ziepju operām vai pat daiļliteratūras, ar kuru mēs izklaidējamies. Rakstu stāstījumi, tādi ka Jēzus piedzimšana, dod mums kaut ko vairāk katru reiz, kad mēs tos atceramies, jo viņi ir tik svaigi ievīti mūsu pašu dzīves stāstos. Mūsu garīgas pieredzes padziļināšana, apziņas pamošanās un apskaidrošana, kas ir mūsu meditācijas rezultāts, smeļas barību no Vārda, kas ir dzīvs un aktīvs. Tas arī atkal ved mūs atpakaļ pie Rakstiem ar jaunām slāpēm un spējām priekš atklāsmes.

Kristus piedzimšana ir svētki, kam ir nozīme. Daudz no tās ir atspoguļota mūsu kultūras svinēšanas formās, kuras mēs piekopjam šajā gada laikā: apmaiņa ar dāvanām, kas atgādina mums, ka cilvēku attiecības pamatojas uz došanu nevis tirgošanos un ekspluatāciju; ģimenes un draugu kopā sanākšana atgādina mums, ka mēs ne esam vieni ejot cilvēka dzīves vientuļo ceļu; ēšana uz dzeršana atgādina mums, ka svinēšana ir dabiska un nepieciešama mums. Bet tas viss ir atkarīgs no personīgas pieredzes par to, kas Kristus piedzimšanas svētki patiesība ir: radikāla nabadzība un vienkāršība, apreibinošs Dieva tuvums, kas prasa no mums pilnīgu paļāvību. Jo vairāk mēs tuvojamies šai radikālai vienkāršībai, uz ko mums virza mūsu meditācija, jo vairāk mums ir par ko dziedāt. Un jo pilnīgāka ir dziesma, jo bagātāks ir klusums.

Paturēsim viens otru savās sirdīs šajā priecīgajā gadalaikā. Lai mūsu sajūta par šo jauno radīšanu atjauno mūsos mīlestību pret Zemi, kas ir vajadzīga lai labot postījumu, kuru mēs esam tai atnesuši. Lai mūsu dzīve, ka kopiena, palielina miera enerģiju, pēc ka ilgojas mūsu sadalīta pasaule, ka arī taisnīgumu, no kura miers ir atkarīgs – šo gudrību, kuru iemieso jaundzimušais Jēzus.

30. decembrī Rekolekcijas centrā Londonā mēs svinēsim Džona Meina dāvanu pasaulei viņa ieiešanas Kristus gaismā 27. gadadienā. Mājaslapā (www.wccm.org) būs pieejama atceres rita kārtība, kuru iespējams daži no jums vēlēsies nosvinēt šajā  laikā jūsu meditācijas grupās.

Ar lielu mīlestību

Laurence Freeman OSB

Dearest Friends
All at once there was with the angel a great company of the heavenly host singing the praises of God (Lk 2:13)

A Jewish tradition has it that when the angels saw what God had done in the work of creation they burst out with a song of praise that continues throughout time at the heart of all things. The story of the birth of Jesus provoking another such cosmic outburst after the shepherds heard the good news reminds us of how similar and different the new creation in Christ is. The mantra similarly sings in our hearts in the epiphany of his birth in us.

The gospel story of the birth and infancy of Jesus contains a number of Canticles – the Benedictus of Zechariah, the Magnificat of Mary and the Song of Simeon - which have become part of the daily prayer of Christians. These human acts of praise were probably composed in the early Christian community as they pondered the mystery of Jesus and gradually penetrated its depths. Then they were applied retrospectively in Luke’s gospel to the later accounts of his birth. This pattern shows how prayer, liturgy and scripture weave the tradition of faith and it is this density of meaning that we return to each year in the celebration of the Christmas season.

Human beings tell stories to make the meaning that we need to discover in order to live well. The stories of scripture are different from the soap operas or even literary fiction with which we entertain ourselves. The narratives of scripture, like that of the birth of Jesus, give greater returns each time we recall them, so freshly intertwined are they with the stories of our own lives. Our deepening spiritual experience, the raising and clarifying of consciousness that is the result of our meditation, is fed by the Word that is alive and active. It also leads us back to scripture with a new hunger and capacity for insight.

Christmas is a feast of meaning. Much of it is reflected in our cultural forms of celebrating at this time of year – the exchanging of gifts that remind us that human relationships are based on giving not bargaining or exploiting, the gathering of family and friends reminding us that we are not alone in the solitudes of the human journey, the eating and drinking that remind us that celebration is natural and necessary us. But all these depend on the personal experience of what Christmas is most essentially about – the radical poverty and simplicity, the intoxicating proximity to God that our total dependence on being reveals. The closer we come to this radical simplicity – which our meditation keeps us moving into – the more we have to sing about. The fuller the song, the richer the silence.

Let us hold each other in our hearts as a community in this joyful season. May our sense of this new creation restore us to the love of the earth needed if we are to repair the damage we have inflicted on it. May our life as community increase the energy of peace that our divided world is striving for as well as the justice on which peace depends – the very wisdom that the newborn Jesus embodies.

On December 30th at the Retreat Centre in London we will be celebrating the gift of John Main to the world on the 27th anniversary of his fully entering the light of Christ. On the website (www.wccm.org) we will post a suggestion for a simple remembering that some of you might like to observe around this time in your meditation groups.

With much love

Laurence Freeman OSB