Pirms ejam uz dialogu ar citām reliģijām, mums ir jābūt iesakņotiem savā identitātē un tradīcijā. Liels traucēklis dialogam ir nezināšana, kas balstīta uz bailēm. Tēvs Lorenss dalījās savā pieredzē, kā pirms daudziem gadiem, viesodamies kādā budistu klosterī Taizemē, viņš bija pārsteigts par to, cik lielu nozīmi viņi piešķīra meditācijai, gan kopā, gan katrs atsevišķi. Bet tad viņš sajuta bailes pazaudēt savu kristīgo identitāti. Tas notika kādu brīdi līdz pārgāja. Pēc tam viņš varēja baudīt budistu klosterī valdošo draudzības atmosfēru. Visa budistu klostera dzīve orientēta uz kontemplatīvo dzīvi. Viņš bija pārsteigts par to garīgās dzīves dziļumu, kuru tur ieraudzīja. Tas ir lielā kontrastā ar daudziem Eiropas klosteriem, kur varbūt daudz runā par kontemplāciju, bet maz to praktizē.
Dažādu tradīciju mūkiem piemīt kaut kas kopīgs, kas stāv pāri ticējumiem. Tas ir tāpēc, ka klosteru dzīve, kas ir ļoti vienkārša, koncentrēta ap lūgšanu, ir ļoti līdzīga visā pasaulē. Viens mūks, satiekot citu mūku no jebkuras pasaules malas jutīs, ka viņš satiek brāli.
Ir svarīgi mutisko un tekstuālo dialogu pamatot meditācijā. Meditējot kopā mēs stājamies savādās attiecībās viens ar otru, kas rada garīgu draudzību dziļā līmenī. Tas tālāk dod iespēju apspriest atšķirības bez sava viedokļa aizstāvēšanas. Kopējās meditācijas laikā, katrs meditē atbilstoši savai tradīcijai. Kopīgs visiem ir tikai meditācijai atvēlētais laiks, klusums un miers.
Dialogs mūsdienās nav tikai akadēmisks priekšmets. Tas ir darbs, kas veicams, lai panāktu mieru. Ja mēs pārvaram bailes no savas identitātes zaudēšanas, mēs rodam spēju redzēt realitāti no citu cilvēku redzes punkta. Tas nenozīmē, ka mums ir jātic tam, kam tic citi. Cenšoties paskatīties uz lietām tā, kā to redz citi, mēs iegūstam savas ticības padziļināšanos un apskaidrošanos.
Lai izvairītos no aizspriedumiem un to radītiem konfliktiem, Eiropas izglītības sistēmai būtu jāsniedz pamatzināšanas par galvenajām pasaules reliģijām. Bērniem vajadzētu mācīt, ka reliģija ir cilvēku sabiedrības garīgais spēks.
Mums nav iemesla baidīties, bet mums ir vajadzīga skaidra apziņa par savu identitāti, lai mēs varētu iepazīt to, kas ir atšķirīgs no mūsējā.
 Ne tikai mūki var meditēt. Tēvs Lorenss Frīmens saka, ka ir klosteris ar sienām Londonā un klosteris, kam nav sienu, kurš ir izplatīts pa visu pasauli. Šajā klosterī, kas ir bez sienām 99% gadījumos dzīvo parasti cilvēki, laulāti vai nelaulāti. Katrā cilvēkā, vīrietī vai sievietē ir mūka arhetips. Mūks vai mūķene ir viena no šā arhetipa izpausmēm. Jebkurš ir aicināts atklāt un atbildēt uz šo arhetipu sevī. Sv. Benedikts teica, ka mūks ir tas, kas patiesībā meklē Dievu un tas ir universāli. Ja jūs patiešām meklējat Dievu, tad tādā nozīmē jūs jau esat mūks.
Meditācija kristīgajā pasaulē ir nepelnīti aizmirsta. Lielai daļai kristiešu meditācija saistās vairāk ar austrumu tradīcijām. Tie nezin, ka viņu tradīcijā ir šāda kontemplatīvā daļa. Iedziļinoties Svētajos rakstos, mēs saprotam, ka arī Jēzus mācīja kontemplatīvo lūgšanu.

Aigars Brikmanis, Vatikāna radio, Rīga.